Jura Reihlera “Duende” - apjausma par mirkļa mūžību

Ceturtdien Ogres Vēstures un mākslas muzejā uz dzejas pēcpusdienu aicināja lielvārdietis Juris Reihlers, kurš savam pirmajam dzejoļu krājumam “Zvaigzni piedzīvot” piepulcinājis vēl vienu - “Duende”.

Sveces, dzeja, vīns un mūzika – šo lietu kvintesenci spēj novērtēt un izjust tikai ļaudis ar izteikti smalku dvēseli. Tāpēc piedzīvot šos burvīgos mirkļus muzejā bija ieradušies patiesi dzejas cienītāji, pazinēji un rakstītāji. Dzejniece Ilga Rēdmane, kura jauno kolēģa krājumu bija iegādājusies īsi pirms tikšanās, teicās ar nepacietību gaidām to brīdi, kad pārnāks mājās un atšķirs grāmatu. Jo vairāk tāpēc, ka līdz šim autoru dzirdējusi tikai priekšlasījumos.

Savukārt pensionētā pedagoģe Irēna Romanova jau bija paspējusi pārlapot Jura Reihlera jauno krājumu. Viņus abus saista ne tikai mīlestība uz dzeju, bet arī darbs – aizgājēju pavadīšana mūžībā. Romanovas kundze krājumā atradusi dzejas rindas, kuras varētu lasīt arī kapsētā, vienīgi bažījās, vai arī pašam autoram neienāk prātā tās kādreiz izmantot. Tad iznāktu tāda kā dublēšanās – domā I.Romanova. Jura Reihlera kolēģi un dzejas cienītāju pārsteidzis krājuma nosaukums, kas bez īpaša skaidrojuma “vienkāršam mirstīgajam” nav saprotams. Apjausma par mirkļa mūžību – tāds ir šā vārda tulkojums.

“Duende” radās, klausoties kontrtenora Sergeja Jēgera atskaņotos skaņdarbus no tāda paša nosaukuma diska. “Sākumā es nevarēju pieņemt viņa sniegumu, bet Jāņa baznīcā notika tas, ka es nevarēju iziet no dievnama laukā – tā bija īstā vieta vieta un  laiks,” atklāj Juris Reihlers. Pārdzīvotais tik ļoti saviļņoja autoru, ka viņš uzrakstīja dzejoli, kas veltīts Sergeja Jēgera unikālajai balsij. Sākumā jauno krājumu bija domāts nosaukt citādi, viens no variantiem - “Rieta šūpolēs”. Māksliniece Inese Cipruse, kura zīmējusi arī pirmās grāmatas vāku, esot kategoriski iebildusi: “Nekādā gadījumā! Tā būs “Duende”!”

“Es nepretendēju ne uz kādu augsto mākslu. Šī pasaule jau sastāv no vienkāršām lietām – maize, gaiss, debesis un zeme. Es nekad nesaku, ka esmu dzejnieks, es vienkārši rakstu par šīm lietām,” saka Juris Reihlers. Un turpina “Neko nevar uzrakstīt, ja cilvēks nemīl šo pasauli, līdzcilvēkus. Dot var tikai tad, kad pašam pietiek. Protams, es varu dot arī tad, ja vajag dalīties ar pēdējo, tomēr man liekas, ka laimīgs cilvēks var vairāk dot citiem, nekā puslaimīgs vai galīgi nelaimīgs”.

Dzejas pēcpusdienu ar izjustu dziedājumu papildināja Dace Jansone un mūziķis Modris Krūmiņš, atskaņojot arī dziesmas ar Jura Reihlera vārdiem.